02-09-2026, 06:05 PM
Es nekad neesmu bijis azartisks cilvēks. Nu, vismaz līdz pagājušajam rudenim tā sev teicu. Man patīk plānot, aprēķināt, turēt visu savās rokās. Tāpēc arī darbā esmu veiksmīgs – es vadu projektu komandu, un mana diena ir izplānota pa desmit minūtēm. Bet reizēm dzīve parāda, ka kontrole ir tikai ilūzija. Un šī mācība man nāca nevis no jogas nodarbībām vai grāmatām, bet no diezgan negaidītas vietas.
Viss sākās ar kādu lietainu dienu. Nu, teiksim tā, mana nedēļa bija smaga – viens projekts nodega, klients mainīja prasības, un es jutu, ka vakaros no datora vairs nevaru atrauties. Tā vietā, lai skatītos seriālu, es sēdēju un pārlasīju darba epastus. Beidzot tāpat. Mana sieva Ieva paskatījās uz mani un teica: ""Tev vajag atmest. Atrodi sev kādu stulbu hobiju."" Varbūt viņai bija taisnība.
Sāku ar spēlēm telefonā, bet ātri sapratu, ka man nav pacietības. Tad kāda drauga ieteikuma dēļ es uzmetu aci tam, ko piedāvā *casino latvija*. Sākumā domāju – nu, kāpēc ne? Tikai vienu vakaru, lai izklaidētos. Es nebiju gaidījis nekādu lielo laimestu, man vienkārši vajadzēja kaut ko tādu, kas izsistu mani no ierastās rituma. Un jāsaka, ka tas izdevās savādāk, nekā biju plānojis.
Pirmajā vakarā es ieliku simboliskus divdesmit eiro. Spēlēju kārtis – tos pašus ""blekdžekus"", kurus biju redzējis filmās, tikai tagad manā ekrānā. Ir kaut kas aizraujošs tajā, ka dators izdala kārtis un tev jāpieņem lēmums sekundes laikā. Es smējos par savām kļūdām, īpaši, kad gudrajā galvā pieņēmu nepareizu lēmumu un zaudēju. Bet tas nebija nožēlojami zaudējums. Tas bija gandrīz kā atgādinājums – hei, tu neesi bībelis.
Nākamajā dienā es atkal pieslēdzos. Un nākamajā. Lieta tāda, ka mana galvenā atklāsme neatnāca no laimestiem, bet no tā, kā manī sāka mainīties attieksme pret pašu procesu. Es vairs neskrēju pēc rezultāta, bet izbaudīju katru izspēli. Varbūt tāpēc mana spontanitāte pamazām atgriezās dzīvē. Man vairs nebija tik svarīgi, vai es uzvarēju, bet gan tas, kā es reaģēju uz situāciju. Un, zinot sevi kā kontrolmaniaku, tas bija milzīgs solis.
Protams, negribu teikt, ka sēdēju un mētājos ar tūkstošiem. Pavisam ne. Mana stratēģija bija pavisam vienkārša – es sev noteicu mēneša budžetu, teiksim, tikpat, cik iztērētu kino un kafijām. Un tajā budžetā es varēju darīt jebko. Zaudēju? Nav svarīgi. Tas ir kā izklaides maksājums. Bet reizēm tas nes augļus. Reiz laimēju simt piecdesmit eiro vienā vakarā, kad steidzāmies kaut ko darīt ar kaimiņiem.
Visietekmīgākā bija vakara, kad es iepazinos ar kādu pensionāru no Rēzeknes puses spēļu istabā. Mēs sākām sarunu. Viņš stāstīja par savu bērnību, par saviem darbiem, par to, kā sieva viņu pameta pirms gadiem un kā viņš caur spēlēm atradis jauna veida sabiedrību. Ne jau tāpēc, ka spēlētu, lai uzvarētu – viņam vienkārši patika sarunas un tas, ka kādā mirklī abi gaidām, kāds būs nākamais kāršu pāris. Viņš laimēja maz, zaudēja maz, bet galvenais bija tas, ka viņš katru vakaru sagaida ar smaidu. Tas man lika aizdomāties.
Es sapratu, ka risks dzīvē nav tikai kaut kas negatīvs. Mēs visu laiku mēģinām novērst zaudējumus, esam tik piesardzīgi, ka paši sev liekam skriet pa estakādi. Bet reizēm iedot ļauties notikumu plūdumam ir daudz vērtīgāks par plānošanu. Es atceros, ka sāku biežāk runāt ar svešiniekiem – parkos, rindās, veikalos. Sāku biežāk piekrist spontāniem ielūgumiem. Varbūt tas liksies traki, bet spēļu vakari ir devuši man drosmi būt nedrošam. Tie palīdz atzīt, ka es nekontrolēju visu. Un tas ir labi.
Mūsdienās es aizvien spēlēju. Ne katru dienu, bet pietiekami, lai justos kā cilvēks, kuram ir sava maza paradīze. Dažreiz man piezvana kolēģi un jautā, ko es darīju nedēļas nogalē, un es protu pateikt, ka biju kopā ar sievu un vakaros vēroju, kā ritmi mainās ekrānā. Neviens nesaprot, bet man arī nav jāskaidro. Viena no lielākajām lietām, ko esmu iemācījies, ir pieņemt sevi. Nav kauns zaudēt. Ir tikai svarīgi nezaudēt sevi.
Kad man pirmo reizi draugs ieteica *casino latvija*, es biju skeptisks, jo asociācijas ar azartspēlēm parasti ir sliktas. Bet tagad es skatos uz to kā uz simulatoru, kur mācos attiekties pret dzīvi. Tu vari aprēķināt izredzes, bet kārts nenāk tā, kā vēlies. Tu vari būt ideāls, bet banka nezvana. Dzīvē tāpat – tu nevari paredzēt pilnīgi visu. Spēle man palīdz priecāties par procesu, nevis prasīt rezultātu. Atvainojos, ja tas izklausās pēc banālas filozofijas, bet man šī filozofija nāk no sirds.
Pirms dažām nedēļām sēdēju virtuvē ar Ievu parunāties. Viņa teica: ""Tu vairs neesko tik saspringts kā agrāk. Vai tas ir darba dēļ?"" Pasmaidīju un teicu, ka esmu atradis veidu, kā vakaru pavadīt ar domām, kas nav saistītas ar projektiem un termiņiem. Viņa pasmējās, ka tagad mēs abi esam laimīgi. Un tas ir pats galvenais.
Es negribu teikt, ka jūs visi tagad skrietu un mēģinātu laimēt lielas naudas. Bet, ja vēlaties izkratīt smadzenes, iepazīties ar sevi citā gaismā, vienmēr ir iespēja pamēģināt. Kas zina, varbūt jūs atradīsiet to, ko neatradāt grāmatās – mieru ar savu dzīvi. Man tā arī notika. Nevis tāpēc, ka es uzvarēju kādu konkrētu kārti, bet tāpēc, ka es iemācījos nespert sev par zaudējumu. Tā ir lielākā uzvara, ko esmu piedzīvojis. Un tā nāca no negaidītas vietas – no vakara, kad es vienkārši ļāvos un sāku spēlēt.
Viss sākās ar kādu lietainu dienu. Nu, teiksim tā, mana nedēļa bija smaga – viens projekts nodega, klients mainīja prasības, un es jutu, ka vakaros no datora vairs nevaru atrauties. Tā vietā, lai skatītos seriālu, es sēdēju un pārlasīju darba epastus. Beidzot tāpat. Mana sieva Ieva paskatījās uz mani un teica: ""Tev vajag atmest. Atrodi sev kādu stulbu hobiju."" Varbūt viņai bija taisnība.
Sāku ar spēlēm telefonā, bet ātri sapratu, ka man nav pacietības. Tad kāda drauga ieteikuma dēļ es uzmetu aci tam, ko piedāvā *casino latvija*. Sākumā domāju – nu, kāpēc ne? Tikai vienu vakaru, lai izklaidētos. Es nebiju gaidījis nekādu lielo laimestu, man vienkārši vajadzēja kaut ko tādu, kas izsistu mani no ierastās rituma. Un jāsaka, ka tas izdevās savādāk, nekā biju plānojis.
Pirmajā vakarā es ieliku simboliskus divdesmit eiro. Spēlēju kārtis – tos pašus ""blekdžekus"", kurus biju redzējis filmās, tikai tagad manā ekrānā. Ir kaut kas aizraujošs tajā, ka dators izdala kārtis un tev jāpieņem lēmums sekundes laikā. Es smējos par savām kļūdām, īpaši, kad gudrajā galvā pieņēmu nepareizu lēmumu un zaudēju. Bet tas nebija nožēlojami zaudējums. Tas bija gandrīz kā atgādinājums – hei, tu neesi bībelis.
Nākamajā dienā es atkal pieslēdzos. Un nākamajā. Lieta tāda, ka mana galvenā atklāsme neatnāca no laimestiem, bet no tā, kā manī sāka mainīties attieksme pret pašu procesu. Es vairs neskrēju pēc rezultāta, bet izbaudīju katru izspēli. Varbūt tāpēc mana spontanitāte pamazām atgriezās dzīvē. Man vairs nebija tik svarīgi, vai es uzvarēju, bet gan tas, kā es reaģēju uz situāciju. Un, zinot sevi kā kontrolmaniaku, tas bija milzīgs solis.
Protams, negribu teikt, ka sēdēju un mētājos ar tūkstošiem. Pavisam ne. Mana stratēģija bija pavisam vienkārša – es sev noteicu mēneša budžetu, teiksim, tikpat, cik iztērētu kino un kafijām. Un tajā budžetā es varēju darīt jebko. Zaudēju? Nav svarīgi. Tas ir kā izklaides maksājums. Bet reizēm tas nes augļus. Reiz laimēju simt piecdesmit eiro vienā vakarā, kad steidzāmies kaut ko darīt ar kaimiņiem.
Visietekmīgākā bija vakara, kad es iepazinos ar kādu pensionāru no Rēzeknes puses spēļu istabā. Mēs sākām sarunu. Viņš stāstīja par savu bērnību, par saviem darbiem, par to, kā sieva viņu pameta pirms gadiem un kā viņš caur spēlēm atradis jauna veida sabiedrību. Ne jau tāpēc, ka spēlētu, lai uzvarētu – viņam vienkārši patika sarunas un tas, ka kādā mirklī abi gaidām, kāds būs nākamais kāršu pāris. Viņš laimēja maz, zaudēja maz, bet galvenais bija tas, ka viņš katru vakaru sagaida ar smaidu. Tas man lika aizdomāties.
Es sapratu, ka risks dzīvē nav tikai kaut kas negatīvs. Mēs visu laiku mēģinām novērst zaudējumus, esam tik piesardzīgi, ka paši sev liekam skriet pa estakādi. Bet reizēm iedot ļauties notikumu plūdumam ir daudz vērtīgāks par plānošanu. Es atceros, ka sāku biežāk runāt ar svešiniekiem – parkos, rindās, veikalos. Sāku biežāk piekrist spontāniem ielūgumiem. Varbūt tas liksies traki, bet spēļu vakari ir devuši man drosmi būt nedrošam. Tie palīdz atzīt, ka es nekontrolēju visu. Un tas ir labi.
Mūsdienās es aizvien spēlēju. Ne katru dienu, bet pietiekami, lai justos kā cilvēks, kuram ir sava maza paradīze. Dažreiz man piezvana kolēģi un jautā, ko es darīju nedēļas nogalē, un es protu pateikt, ka biju kopā ar sievu un vakaros vēroju, kā ritmi mainās ekrānā. Neviens nesaprot, bet man arī nav jāskaidro. Viena no lielākajām lietām, ko esmu iemācījies, ir pieņemt sevi. Nav kauns zaudēt. Ir tikai svarīgi nezaudēt sevi.
Kad man pirmo reizi draugs ieteica *casino latvija*, es biju skeptisks, jo asociācijas ar azartspēlēm parasti ir sliktas. Bet tagad es skatos uz to kā uz simulatoru, kur mācos attiekties pret dzīvi. Tu vari aprēķināt izredzes, bet kārts nenāk tā, kā vēlies. Tu vari būt ideāls, bet banka nezvana. Dzīvē tāpat – tu nevari paredzēt pilnīgi visu. Spēle man palīdz priecāties par procesu, nevis prasīt rezultātu. Atvainojos, ja tas izklausās pēc banālas filozofijas, bet man šī filozofija nāk no sirds.
Pirms dažām nedēļām sēdēju virtuvē ar Ievu parunāties. Viņa teica: ""Tu vairs neesko tik saspringts kā agrāk. Vai tas ir darba dēļ?"" Pasmaidīju un teicu, ka esmu atradis veidu, kā vakaru pavadīt ar domām, kas nav saistītas ar projektiem un termiņiem. Viņa pasmējās, ka tagad mēs abi esam laimīgi. Un tas ir pats galvenais.
Es negribu teikt, ka jūs visi tagad skrietu un mēģinātu laimēt lielas naudas. Bet, ja vēlaties izkratīt smadzenes, iepazīties ar sevi citā gaismā, vienmēr ir iespēja pamēģināt. Kas zina, varbūt jūs atradīsiet to, ko neatradāt grāmatās – mieru ar savu dzīvi. Man tā arī notika. Nevis tāpēc, ka es uzvarēju kādu konkrētu kārti, bet tāpēc, ka es iemācījos nespert sev par zaudējumu. Tā ir lielākā uzvara, ko esmu piedzīvojis. Un tā nāca no negaidītas vietas – no vakara, kad es vienkārši ļāvos un sāku spēlēt.